Soltleiksitija (LabNews Media LLC) — Saskaņā ar jaunu pētījumu, vairāk nekā ceturtdaļa amerikāņu ir pārspīlējuši vai izdomājuši simptomus, lai no ārsta saņemtu antibiotikas — sev vai saviem bērniem. Valsts mēroga aptauja, kurā piedalījās gandrīz 1.000 cilvēku, atklāja izplatītus simptomu viltošanas motīvus, tostarp ļoti sliktu pašsajūtu vai nepieciešamību atgriezties darbā vai skolā. Secinājumi tika publicēti žurnālā JAMA Network Open (DOI: 10.1001/jamanetworkopen.2026.39559).
No aptaujātajiem 28 procenti atzina, ka apzināti sagrozījuši simptomus, lai paši iegūtu antibiotikas. Līdzīgi augsts procentuālais daudzums (27 procenti) atzina, ka ir sagrozījuši simptomus, lai iegūtu antibiotikas bērnam, kas uzticēts viņu aprūpē, tostarp gadījumos, kad simptoms bija pārspīlēts vai pilnībā izdomāts. Tas parasti notika tāpēc, ka paši cietušie jutās ļoti slimi vai viņu bērns jutās ļoti slims un uzskatīja, ka tikai antibiotikas palīdzēs. Citi minēja vēlmi ātri atgriezties darbā vai skolā vai nepieciešamību pašiem kontrolēt savu ārstēšanu.
"Tagad, kad mums ir skaidrāks priekšstats par to, cik plaši izplatīta ir šāda uzvedība un kādi ir tās iemesli, nākamais solis ir izstrādāt stratēģijas, lai palīdzētu pacientiem paust savas vēlmes un pastāstīt ārstam, ko viņi jūt, lai ārsts viņus uzklausītu, saprastu viņu vajadzības un nomierinātu," sacīja Alisters Torps no Jūtas Universitātes Veselības departamenta, viens no pirmajiem autoriem.
Pētnieki uzsver, ka simptomu viltošana ir bīstama: antibiotikas ir efektīvas pret bakteriālām infekcijām, nevis pret lielāko daļu vīrusu izraisītu elpceļu infekciju, un tām ir blakusparādību risks. "Šīs zāles nav pilnīgi nekaitīgas pacientam," sacīja Andrea Levija no Konektikutas štata kopienas koledžas Midlseksā. Turklāt antibiotiku lietošana veicina antibiotiku rezistences palielināšanos, kas ir plašāka sabiedrības veselības problēma. Tāpēc ārstiem ir nepieciešams pilnīgs un precīzs priekšstats par simptomiem, lai izrakstītu antibiotikas, kad tās palīdzēs, un no tām izvairītos, kad tās varētu būt kaitīgas.
Pētnieki uzsver, ka mērķis nav vainot pacientus. Simptomu sagrozīšanas iemesli bieži vien ir saprotami, piemēram, iepriekšēja pieredze, kad ārsts simptomus noraidīja vai noniecināja. Kāds, kuram kļūdaini izrakstīja antibiotikas iepriekšējas vīrusu infekcijas dēļ, var tās spēcīgi saistīt ar simptomu uzlabošanos, pat ja vīrusu infekcijas parasti izzūd pašas no sevis. "Praktiskais secinājums nav tāds, ka klīnicistiem vajadzētu kļūt aizdomīgākiem pret saviem pacientiem," sacīja Levijs. Drīzāk veselības aprūpes sniedzējiem ir jārada mijiedarbība, kurā pacienti un viņu ģimenes jūtas pienācīgi uzklausīti, lai viņi nejustos spiesti pārspīlēt. "Mūsu prioritātei vajadzētu būt stratēģiju atrašanai, lai nomierinātu cilvēkus, atjaunotu uzticēšanos un pienācīgi risinātu viņu bažas," sacīja Torps. Ilgtermiņa pacienta un aprūpētāja attiecībām jābalstās uz uzticēšanos, atklātību, pārredzamību un labu nodomu pieņēmumu. Pētījumu finansēja Jūtas Universitāte, ASV Veterānu lietu departaments, Veterānu veselības administrācijas Veselības sistēmu pētniecības dienests un Amerikas Sirds asociācija.
